SOLARIS

SOLARIS

STAŅISLAVS LEMS

pulksten deviņpadsmitos pēc kuģa laika pagāju garām pavadītājiem, kas stāvēja apkārt šahtai, un pa metāla kāpnēm no­kāpu konteinerā. Tur bija tieši tik daudz vie­tas, lai varētu pacelt elkoņus. Tad savienoju šļūteni ar sienā iemontēto pievadcaurules uz­gali, skafandrs piepūtās, un no šī brīža vairs nespēju pakustēties. Stāvēju, pareizāk — ka­rājos gaisa matracī, veidodams vienu veselu ar metālisko čaulu.

Pacēlis acis, caur izliekto stiklu ieraudzīju šahtas sienas un augstāk — Modardu, kas bija pārliecies pār akas galu. Modarda seja pazuda, un kļuva tumšs, jo augšā uzlika smago aizsargkonusu. Dzirdēju, kā, pievelkot bultas, astoņkārt iesvelpās elektromotori. Tad nošņācās amortizatoros ielaistais gaiss. Acis sāka pierast pie tumsas. Es jau saskatīju uni­versālā rādītāja salātzaļās kontūras.

—    Gatavs, Kelvin? — atskanēja austiņās.

—    Gatavs, Modard, — es atbildēju.

—    Neraizējies! Stacija tevi uzņems, — viņš teica, — Laimīgu ceļu!

Iekams paguvu atbildēt, augšā kaut kas no­šņirkstēja. un konteiners iedrebējās. Instin- ktivi sasprindzināju muskuļus, bet nekas vairāk nenotika.

—    Kad starts? — es jautāju un izdzirdu troksni, it kā uz membrānu birtu vissmalkā­kie smilšu graudiņi.

—   Tu jau lido, Kelvin. Dzīvo vesels! — pavisam tuvu atskanēja Modarda balss.

Pirms paspēju tam noticēt, manas sejas priekšā atvērās plata sprauga, caur kuru es ieraudzīju zvaigznes. Veltīgi pūlējos atrast Ūdensvīra Alfu, uz kurieni aizlidoja «Prome­tejs». Sis galaktikas rajons man bija svešs, es nepazinu it nevienu zvaigznāju. Šaurajā lo­dziņā dzirksteļoja putekļu spiets. Gaidīju, kad pirmā zvaigzne sāks kūpēt. Nesagaidīju. Zvaigznes tikai palēnām dzisa un, izplūstot uz rūsganā fona, pazuda. Sapratu, ka atro­dos jau atmosfēras augstākajos slāņos. Biju nekustīgs, iespiests starp pneimatiskiem spil­veniem, un varēju skatīties tikai uz priekšu. Joprojām vēl nebija horizonta. Lidoju un lidoju, nemaz to ne juzdams, tikai manu ķer­meni pamazām pārņēma nodevīgs karstums. No ārpuses iezagās klusa, caururbjoša čiep- stoņa, it kā ar metālu kāds skrāpētu slapju stiklu. Ja nebūtu skaitļu, kas bez mitas mainī­jās rādītāja lodziņā, es nespētu apjēgt kriša­nas spējumu. Zvaigžņu vairs nebija. Ilumina­toru aizpildīja sarkanbrūna gaisma. Dzirdēju savu smago pulsu, seja kvēloja, uz skausta jutu klimatizatora vēso elpu; nožēloju, ka man neizdevās ieraudzīt «Prometeju», — kad automātiskā ietaise atvēra iluminatoru, ku­ģis laikam jau atradās aiz redzamības robe­žām.

Konteiners nodrebēja vienreiz, otrreiz, tad tas sāka vibrēt; šīs neizturamās trīsas izlauzās cauri visiem izolācijas apvalkiem, cauri gaisa spilveniem un iespiedās manā ķermenī — rā­dītāja zaļganās kontūras izplūda. Uztvēru visu bez bailēm. Ne jau tādēļ esmu lidojis šo milzu gabalu, lai pie paša mērķa ietu bojā.

— Solāris Stacija! — teicu. — Solāris Sta­cija, Solāris Stacija! Dariet kaut ko. Šķiet, ka zūd stabilitāte. Solāris Stacija, te Kelvins. Uztveru.

Un atkal nokavēju svarīgo planētas pa­rādīšanās brīdi. Tā izpletās milzīga, plakana; pēc planētas virsmas kontūrām es sapratu, ka esmu vēl tālu, pareizāk sakot, — augstu, jo biju jau šķērsojis to netveramo robežu, kur attālums no debesu ķermeņa kļūst par aug­stumu. Kritu. Joprojām kritu. Tagad jutu to, pat aizvēris acis. Tūlīt gan tās atdarīju, jo gribēju iespējami vairāk redzēt.

Nogaidīju pārdesmit sekundes un izsaucu planētu atkal. Arī šoreiz nesaņēmu atbildi. Radioaustiņās veselām zalvēm atkārtojās at­mosfēras izlādes sprakšķi. Fonam bija dziļš un zems tonis, un šķita, ka tā ir pašas planē­tas balss. Iluminatorā kaut kas aizsedza oranž- krāsas debesis. Stikls satumsa; instinktīvi sa­rāvos, cik nu ļāva pneimatiskā bandāža, bet jau nākamajā sekundē sapratu, ka tie ir mā­koņi. To lavīna žigli paspruka uz augšu. Jo­projām planēju, atrazdamies te saulē, te ēnā, — konteiners rotēja ap savu vertikālo asi, un milzīgs, uztūcis saules disks vienmē­rīgi slīdēja gar manu seju no kreisās puses uz labo. Piepeši caur troksni un sprakšķiem man tieši ausī ierunājās tāla balss:

— Solāris Stacija Kelvinam, Solāris Sta­cija Kelvinam. Viss kārtībā. Jūs atrodaties Stacijas kontrolē. Solāris Stacija Kelvinam, nosēšanās gatavība nulles momentā, atkār­toju, nosēšanās gatavība nulles momentā, uz­manību, sāku. Divi simti piecdesmit, divi simti četrdesmit deviņi, divi simti četrdesmit astoņi…